Vispār esmu savu dzīvi pataisījusi par standarta seriālu
Gribas runāt un runāt un runāt, izstāstīt un no sirds izdzīvot tā kārtīgi to visu, kas manī tagad notiek.
bet atvainojiet, pārāk daudz seriāla varoņu lasa šo manu publisko dienasgrāmatu.

Sanāk,ka es esmu sev pamatīgi melojusi.. profesionālis gan smaidīja un teica,ka es mānoties. Un tikko atceļā no pilsētas secināju,ka mani sāpina vairāk tas, ka es cenšos piemānīt pati sevi un nevis citus.

nu jā, aktuālākais temats - kas īsti no tā visa ir mīlestība.

Vai tad nav tā, ka ar to īsto un vienīgo, var izrunāt PILNĪGI visu, ka ar viņu gribas un varam dalīties ne tikai bēdās, bet arī priekos, ka ar viņu garīgā saite ir tāda, ka dzirdam viens otru arī no attāluma un arī tad, ja kontakts nav bijis jau sen. ??? šo sarakstu var turpināt, turpināt un turpināt...

bet es negribu ar to samierināties, vēl negribu.
Gribas uzdot kādu man itkā svarīgu jautājumu, ceru, ka atturēšos pirms zināšu atbildi pati uz šo jautājumu.

Mīlu,
Ieviņa.

Pēc vakardienas speciālista apmeklējuma joprojām atrodos šoka stāvoklī.

šodien pirku veikalā šņabīti un man pajautāja vai man ir 18 - tādu komplimentu sen nebiju saņēmusi. Es apmulsu un teicu, ka ir, teicu, ka pat 21.. un patiesībā pat 22 man jau ir. .. Riktīgi samulsu un smaidīju, bet pārdevēja uz mani dīvaini skatījās... žēl, ka nepaprasīja man apliecību :)
Tagad es zinu, ka patiesi labi izskatos - jo skaistām meitenēm vairāk piekasās par mazgadību :)

Tagad dzeru pēdējo mīlestības tēju :(
Itkā man vajadzētu atpakaļceļā saņemt kārtējos krājumus.. . bet nevar vairs zināt kā būs! :(

Mīlu,
Ieviņa.

Esmu savu domu vergs