Man SĀP zobs.
domājams, šīs sāpes es vēl ilgi atcerēšos. žēl, ka vakar to zobārstu nevarēja dabūt rokā, tagad es te nabdzīte mocos.
Nekas, gan jau!
tā jau vienmēr ir bijis, ja man kaukas garīgi nerullē, tad jāmocās arī fiziski.
tā ir vieglāk, ne velti saka, nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies! Paldies par šīm zobu sāpēm!!!

bet vispār saruna ir par un ap manu nepielūdzamo glābšanas sindromu. šim glābēja tipam piedēvē to, ka tā ir glābšana nevis mīlestība. Vai tad tiešām glābējiem nav lemts mīlēt?
Bieži skaistās filmās rāda, kā plaukst mīlestība. Kādēļ lai arī glābējs ar glābjamo nesamīlētos??!!
Nekādos priekšrakstos nav rakstīts, ka glābējs vispirms iemīlējies, nedrīkst glābt mīļoto cilvēku tikai tāpēc, ka citiem un pašam glābjamajam šķitīs, ka tas ir glābšanas sindroms nevis mīlestība.

Un man vienmēr ir bijusi hroniska nepieciešamība iet stāvāko un akmeņaināko ceļu!
un loģiski domājot ir muļķīgi glābt apsūnojušu akmeņu kaudzīti (kas neatceras,ka bijusi pils) otrā pasaules galā, ja tai pat laikā, var tepat vienkārši nopirkt Krāslavas muižu un nedaudz atjaunot.
Tākā jebkurš no abiem ir mūža darbs, nevar būt ne runas par abu apvienošanu vai veikt vienu pēc otra. Izvēle izdarīta... bet vai tas nesabeigs mani?

Un man vienmēr ir bijis jāiet pa asāko klinti uz augšu... jo tai pat reizē tā ir skaista ziedu pļava pa kuru es skrienu bez steigas un laimīga.

Ieviņa.

P.S. Krāslavas muižu gribās!!! Patiesībā Latgalē ir tik skaisti :))) Krāslavas rajons ir brīnišķīgs, sevišķi Indra! Vai ne māsa?
I.