Ir man dažas kulta dziesmiņas, ko klausos pāris reizes dienā. Un viena no tādām, ko dungoju pie sevis katrā brīvā brīdī :) Dziesmiņa par skumjām, bet dziesmiņa jauka, skaista un melodija un balss man arī patīk.

Nu jā.. un lai gan man šķiet, ka mani ignorē, brīžiem par mani tomēr atceras...

Vispār gribēju kaut ko rakstīt par ...
.. kā vienmēr neatceros

----

nu labi, es saprotu, gljuks ir manī.. bet tik un tā tas mani dzen izmisumā!

Vismaz citreiz man piedāvāja skatīties kādu filmu kopā, vispār kaut ko kopā darīt, bet tagad neviens pat nepajautā.. un kad es kaut kur uzrodos, tad.. "nu tu jau arī vari nākt skatīties"

nu jā.. labi, es jau trešo dienu uzprasos ciemos, nepatīk man traucēt filmas vidū, pieteicos ciemos, .. "a mēs vēl to vienu filmu gribam noskatīties".. . nu jaa.. nu jaa

vienīgais, ka negribas māsai to visu stāstīt, gribējās meitenēm to uzticēt.. nu nezinu.. gan jau. Laikam nāksies paturēt to pie sevis.

Bet es jūtos pamesta un aizvainota!
Pati vien esmu vainīga.. varu tak iet filmas vidū.. bet tāpat jau pēc acīm redzu, ka neko labāk neteikt.. es jau tur biju, noklusēju piecas minūtes, uzmanību man nepievērsa, značit neredz, ka man jau kuro dienu uzprasoties ciemos un beidzot ierodoties audiencē gribas kaut ko teikt, runāt, lūgt pēc drirdīgām ausīm, pažēlošanas..
.. nu jā, pažēlošanas...vairāk jau man nekā netrūkst.

Tikko atcerējos ko vispār šodien gribēju rakstīt

gribēju veltīt rakstu kādai cibotājai, kura mani nesen pievienojusi savam draugu lokam...
diemžēl šobrīd esmu nespējīga kaut ko uzrakstīt, viss arī ir aizmirsies

bet pēdējā laikā es vairāk satieku cilvēkus, kas ir attīstīti, saprot .. saprot daudz vairāk no tā, kurā es esmu tikai nesen.

Paldies

Ieviņa.