Nekad nebiju iedomājusies, ka mani pievelk depresīvi cilvēki, nelaimes putni... un nevis tapēc, ka viņos mani kaut kas fascinē, kaut kas pievelk, vai man patīk tādi cilvēki.. nevis tapēc, ka es viņus apbrīnoju vai gribu viņiem līdzināties.. _>>

mani apgaismoja - tas ir pasaules glābšanas sindroms!!!
Es domāju, ka šo periodu esmu pārdzīvojusi, izrādās es hroniski meklēju cilvēku ko izglābt.. un tā līdz galam izglābt... nav vēl izdevies :(

Un tā atkal ir bērnības trauma.. ai cik stulbi, ai cik stulbi
un kapēc es esmu gatava būt kopā ar idiotiem-pašnāvniekiem, kas neko negrib, un gribēt par sevi un vēl viņu vietā.. un darīt arī to pašu.??!!?

-----

un man šķiet, ka man kāds... (vai varbūt es pati???).. man grib iestāstīt, ka ... .. vāks kaut kāds.

Es atbildēšu sev uz tiem jautājumiem, pavisam godīgi!! :) APSOLU SEV!

P.S.
Neuztveriet lūdzu personiski, tas ir par mani nevis par citiem!

Mīlu Ieviņa.

Gribēju vēl uzrakstīt.. palielīties, kā man gāja mājās :)

man gāja ĻOTI labi, ja neņem vērā, ka pirmizrādi neredzēju, vienu draudzeni redzēju pavisam citādu nekā agrāk un vienu gandrīz nemaz tā riktīgi neredzēju.

Izlasīju gandrīz visus savāktos materiālus Bakalauram
Izlasīju Hermanis Hesse "Demians" un nevis vīlos, bet tagad gribu izlasīt visas grāmatas un atrast vēl līdzīgas itkā viegli uzrakstītas grāmatas, kurās ir PILNS ar PATIESĪBU :)))
Pabiju mājās teorētiski ilgāk nekā parasti, taču tomēr nemaz tik ilgi nebija :)

noskatījos seriāla pirmo sēriju, bija interesanti, gribas vēl redzēt.
nebiju izgājusi ārā
paijāju kaķi
ēdu daudz un dikti

neatceros ko vēl darīju...
gludināju drēbes un klausījos vecu mūziku
analizēju sevi, un uzdevu debīlus jautājumus, uz kuriem atbildes vēl nav, un vēl nevar būt
klausījos draudzeņu pārmetumos un pamācībās, kā nedzert pepsikolu, kā iet pie ģimenes ārsta pēc nosūtījumiem un kā dzert ūdeni. [tikko atcerējos :)]

Un ir klāt pusdienlaiks!
Jāēd pusdienas!

Līdz vēlākam!
Paldies par uzmanību!
Ieviņa.