Secināju, ka man vairs nav ko teikt... esmu attālinājusies no savām grandiozajām idejām, no saviem sapņiem un līdz ar to no tādas kārtīgas sakarīgas domāšanas :(((
Man vairs nav ko teik, ko piebilst, vispār... un vispār!!! Es esmu atkal ierakusies savās ikdienas problēmās, ka nav vairs laika padomāt par mērķi, par nākotni, par sakarīgām lietām.

Vai domas, arī tādas, kuras nemaz negribas domāt, tomēr ir labāk izdomāt līdz galam, nekā atstāt pusratā, lai man kādā negaidītā brīdī uzbrūk šo nepabeigto domu siseņu bari. Laikam labāk tās domas noķert un izdomāt apzināti līdz vēlamajam galam, ja domas iesākums ir vispār bijis nevēlams... Jo katra doma nonāk dzīvē, realitātē un ja ne manā,tad kāda cita!

Vai man gribas lai mani pažēlo? Jā protams, protams! ... kuram gan negribas, lai mamma uzvāra siltu tējiņu un pirms gulētiešanas nolasa skaistu pasaciņu vai nodzied "aijā žūžu"...

Un es joprojām esmu stiprāka, nekā man vajag būt! :)))) Par to liels paldies Dieviņam :)