| No Vairas Vīķes Freibergas jaunās grāmatas "Kultūra un latvietība" raudzībām |
Mar. 19th, 2010|09:43 am |
Sanākuši siltajās, bet ne mājīgajās Spīķeru koncertzāles telpās bija samērā maz ļaužu. Ņemot vērā, kādā veidā es uzzināju par šo prezentāciju (Valdis Muktupāvels pārtrauca lekciju mazliet ātrāk, lai paspētu), tas mani ne mazākā mērā nepārsteidz. Iesākam ar Laimas Jansones burvīgo koklēšanu - baltu mūzika, nebaltu mūzika, viscaur meistarība.
Par pasākuma vadītāju bija paaicināta Ieva Kolmane, kura diezgan jauki pārsauca grāmatas atvēršanas pasākumu par grāmatas raudzībām. Apzīmējums, kas iesēdās. Par grāmatas veiksmīgu iznākšanu pateicību pelna ne tikai autore, bet arī Valērijs Belokoņs no VKKF, Karoga redakcija un Māris Sīmansons, kurš izveidojis grāmatas vizuālo ietērpu.
Raudzības bija sabraukuši vairāki viesi, kam latvietība un kultūra ir aktuālas tēmas:
Kultūras menedžere Daina Zalāne, komponists Ēriks Ešenvalds, literatūras antivaronis Guntis Berelis un noslēpumainā kārtā pazudusī Katrīna Neiburga, kuru publikas baidīšanai aizvieto Jānis Streičs.
Uz jautājumu par latvietības definēšanu visi atbild ar līdzīgu ievirzi - tā ir valoda un kultūras slānis. Visizteiktāk svētkos. Ēriks Ešenvalds: "Cik manī ir latvietības? Mani nepazīstot un lasot tikai biogrāfiju - nemaz. Vecmāte krieviete, pārējie vec-radi no Vācijas. No tiem arī Uzvārds - Ošumežs. Latvietība izriet no valodas un no svētkiem. No tās bagātības, kas ietilpināta radu stāstos." Vienīgi Streičs izvirza būtiski atšķirīgu viedokli - latvietība ir dziļi intīma īpašība. Intīmajā ietilpst ne tikai personīgais, bet arī tavas saknes, tava tauta, zeme, arī valdība. "Man varbūt daudz kas nepatīk kas tagad notiek, bet es CIEST nevaru, kad mani intervē kā kādu no malas, no citas puses. Bet vispār to var pateikt. Var pazīt latvieti neatkarīgi no tā, vai viņš runā latviski. Un tas, ka nerunā latviski ir tik pat dīvaini, kā, teiksim, nēģeris, kurš runā perfekti latviski."
Tiek dots vārds pašai Vairai: "Paldies visiem, kas esat atnākuši (man, protams, smaids šai brīdī līdz ausīm) palīdzēt atvērt šīs jaunās grāmatas vākus, kuri, manuprāt, bijuši ļoti, ļoti smagi verami." Viņa stāsta par kultūras īpatnībām un cilvēkiem unikālām uzbūves īpašībām, kas ļauj kultūrai veidoties. Par galveno izvirza kopību, kopābūšanu. Un tā ir arī galvenā tautas pazīme, nevis ģenētika vai valoda. "Latviešu tautā ir ieplūdušas tik daudz un dažādas asinis, ka definēt tautu uz ģenētikas pamata ir muļķīgi. Hitlers un Gēbelss centās ko līdzīgu ar Āriešiem. Un mēs visi zinām, cik greiza un stulba ir šāda pieeja tautas definēšanai.
Piederība tautai ir atkarīga no viena punkta - pieņemšanas kā savējo. Var neprast valodu, var nebūt tā pati ādas krāsa. Bet, ja cilvēku pieņem kā savējo, vairāk īsti nevajag. Lai kurš še atbrauktu un teiktu, ka šeit jūtas kā savā īstajā vietā, mēs nedrīkstam tos atraidīt. Lai arī neprot valsts valodu, ja ir gatavs pastāvēt par šejieni un šejieniešiem, mēs nedrīkstam tos atraidīt."
Grāmatas noformējumā ir divas detaļas - simetrisks, sens audumu raksts un atmiņas kartes zeltītais kontaktelements. Simetrija, maksimāli izteikta simetrija ir tas, kas mums ir raksturīgs. Nebūt ne unikāls. "Tam nav jābūt unikālam. Galvenais, lai tas būtu raksturīgs." Un atmiņa, jo tieši atmiņa ir tā, kas veido kultūru un pēctecību.
Vīķes-Freibergas kundze noslēdz runu ar novēlējumu: "Es ceru, ka tas, ko jūs lasīsiet manā grāmatā rosinās pārdomas. Sakaitinās vai iedvesmos, bet lai rosina pārdomas."
Izskaņā uzstājas trio "Šmite Kārkle Cinkuss" ar tautasdziesmas. Saucamās dziesmas, noskaņu dziesmas, savdabīgas melodijas, ar negaidītu svaiguma devu.
Žēl/labi, ka man nebija līdzi skaidras naudas, iespējams, būtu nopircis grāmatiņu. |
|