|
Sep. 13th, 2004|10:38 am |
|
Jau pirmajiem bērziem kažoki dzeltē, jau pirmie kritušie lapu vidū. Jau kaltušais atzars apveidus zaudē. Jau vējā mākoņi skrien, skrien prom kamēr vēl dzīvi un tumši. Un saule atkāpjas mēness priekšā, kamēr auseklis abus savienot tiecas. Aukstums ieracies dziļi manī tagad ārā, pie vējiem grib skriet. Bet lūk tepat aiz stūra Lauskis savu cirvi tēš un asina. Krāju savas pēdējās vasaras asaras, bērzu tāšu vācelītē lai ziemā par dimantiem top. |
|