| Par paniku, par pārliecību. |
[Apr. 27th, 2010|01:13 pm] |
Noskatījos runu par paniku un izdomāju, ka jāuzraksta.
Problēmu risināšanai var pieiet divos ceļos, kas nav savstarpēji izslēdzoši, bet tomēr ir diametrāli pretēji. Panika un pārliecība. Pieiet problēmai ar pārliecību nozīmē sagatavoties. Iegaumēt visas formulas, zināt trīs piemērus katram argumentam, brīvi citēt jebkuru tēlu, īstā vietā īstā mirklī ar gudru seju stāvēt uz augstiem papēžiem. Panika problēmu risināšanā, savukārt, ir mērķtiecīga izvairīšanās no iegaumēšanas un gatavošanās. Ierasties, neko nezinot, un ražot, neslēpt no sevis kādus atmiņas apgabalus, koncentrējoties uz citiem, improvizēt, mobilizēties, izdomāt, nezināt, ko teikt, bet droši teikt.
Katrai problēmai vairāk der sava pieeja. Kontroldarbu uzrakstīt ar paniku nebūtu prātīgi, bet mēģināt sagatavoties atklājumiem ar nevar. Un ir starpposmi. Matemātikas kontroldarbi vidusskolā, piemēram, ļoti labi darbojas ar viduvēju sagatavošanos un lielu paniku, kas ļauj no pašiem pamatiem izveidot zināšanas, kuru nav.
Kad kas ir labāks? Nez, jāskatās. Bet procesu zināšana jau ir solis pareizas izmantošanas virzienā. |
|
|