| Kaut ko vairāk. |
[Mar. 5th, 2008|11:28 pm] |
- Sveiki, labdien, man prieks, ka jūs varējāt atnākt. - steidzīgi nobēra Denis, - Atvainojiet gan, ka es nespēšu jums veltīt daudz uzmanības, esmu diezgan aizņemts.
- Nē, nē, droši, es neesmu ne mazākā mērā aizvainots. - saucu pakaļ ašajam kerrinam, kurš jau bija izmeties cauri durvīm nākamajā istabā.
Acīmredzot Denim bija grūti nosēdēt uz vietas, un tāpēc visā mājā bija savilktas skaņu caurules, lai varētu sarunāties no jebkuras vietas ar jebkuru citu vietu.
- Jūs esat labi atzīts kerrins šajā ciemā, es nekļūdos? - viņš vaicāja.
- Tā gan, tā gan, - atbildēju, apsēsdames mīkstajā viesistabas krēslā.
- Tad jums būs jāizstāsta visiem pārējiem tas, ko es jums šodien stāstīšu. Tas, ko esmu atklājis pēdējo gadu laikā. Mani tāpat visi uzskata par jukušu, neviens manī neieklausītos pietiekami ilgi, lai es tos pārliecinātu. Tāpēc es biju spiests vērsties pie jums, Kir, jūs viņi uzklausīs. Iekārtojieties ērtāk, stāsts nebūs īss.
Viss, ko es gribu pateikt, ir, ka elfi nav mūsu glābiņš, tie ir mūsu posts. Smags apgalvojums, jā, zinu, bet ne nepamatots. Redziet, viņi mums stāsta, ka reiz bija sērga, kura apsēda visus kerrinus. Tad ieradās elfi un ar gudru ziņu izglāba mūsu mirstošo tautu no posta. Par atlīdzību mēs strādājam viņu labā. Jāsaka, ka viņi nemelo, bet pilnu patiesību mums arī nestāsta. Vai jums nav ienācis prātā, kā viņiem tik viegli izdvās mūs dziedināt? Jā, protams, viņiem piemīt spējas sazināties un mijiedarboties ar visu dzīvo vistiešākajā veidā, tā viņi varēja likt sērgai izkļūt no mums. Bet! Par sērgu ir jāzina. Labi, par to es pabeigšu vēlāk.
Esmu ilgi un dikti pētījis mūs pašus, mūsu spējas, mūsu prasmes, mūsu kultūru un mūsu pazaudēto vēsturi. Ko es atklāju? Mēs esam vareni darinātāji. Neticat? Paņemsim vienkāršu piemēru. Karote. Iedomāsimies elfu, kuram vajag karoti, ko viņš dara? Viņš pieiet pie tuvākā koka un palūdz tam vienu savu zaru pārveidot par karoti un nomest no sevis. Kerrins, kuram vajag karoti, paņems dažus nokritušus zariņus, plakanu akmeni, izdauzīs tam iedobi un iegūs labu karoti, kuru nav grūti izjaukt un pārtaisīt par nazi. Un to māk izdarīt katrs mazākais bērns. Nē, nesakiet neko, es zinu, ka tas nav pārliecinoši.
Denis parādījās durvīs ar maizes klaipu vienā rokā un nelielu kasti ar rokturi vienā sānā otrā rokā. Viņš nolika atnestos priekšmetus uz galdiņa man blakus, zīmīgi paskatījās un teica:
- Rau, pagaidām mans skaistākais sasniegums. Ja šis nepārliecina jūs, tad man nav vērts runāt tālāk.
Viņš nolika maizes klaipu uz kastītes un sāka griezt rokturi. Zem maizes pavērās maza spraudziņa, tā pletās plašāka, vākam atbīdoties uz sāniem, bet maize nekrita kastē. Es paliecu galvu zemāk un ievēroju, ka kukuli balstīja divas koka kājiņas. Vāks beidza vērties vaļā, patiesībā tas sāka vērties ciet. Es sāku apšaubīt šīs ierīces jēgu, kad no kastes vēdera izšāvās divi naži un nogrieza pa šķēlei no katra klaipa gala. Šīš šķēles nogāzās uz kustīgajām vāka daļām. Atkal un atkal izšāvās naži, līdz beidzot visa maize bija sašķēlēta un stāvēja uz kastītes aizvērtā vāka. Denis beidza griezt rokturi.
- Nu, iespaidīgi? - Viņš jautāja, tad atvēra kastītes sānu un parādīja man tās iekšieni, - Es ticu, ka jūs spējat pilnībā izprast visu šī griezēja darbību.
Es gribēju iebilst, bet viņam bija taisnība. Rau, tas zobu rats vēra vaļā un ciet vāku, tā svira palaida nažus, šī saite noturēja kājiņas. Man viss tapa skaidrs līdzko es uzmetu tam acis. Es pacēlu izbrīnītu skatienu uz Deni.
- Tā jau es domāju, - viņš turpināja savā steidzīgajā balsī jau no citas istabas, - Tā ir mūsu dabiskā spēja - izjust lietu sakarības. Mani atradumi liek man domāt, ka senos laikos kerrini ir cēluši lielus ciemus, kuros dzīvojuši vairāki simti kerrinu. Visus to darbus atvieglojušas iekārtas, kas līdzinās šai, un vēl sarežģītākas. Esmu vietām pat atradis neizskaidrojamas nozīmes iekārtu lauskas rēgojamies ārā no zemes. Tā ir mūsu pagātne.
Bet elfi par to nekad nav runājuši. Un viņi nerunās. Cik esmu prasījis, viņi vai noliedz, ka kas tāds pastāv, vai izliekas pilnībā nezinām šo lietu nozīmi.
Denis parādījās durvju ailē:
- Sekojiet, lūdzu, man! Man jums kas jāparāda. Es neesmu gaišreģis, es neesmu visu zinošs, bet es neesmu arī muļķis. Es zinu, ka elfi ir saistīti ar mūsu pagātnes pazaudēšanu. Iespējams pat ar zaļo sērgu, kuras dēļ mēs viņiem kalpojam. Uzmanieties, augsts slieksnis. Nē, pat ne iespējams, visnotaļ noteikti! Es nezinu kā, es nezinu kad vai kādiem līdzekļiem, bet es zinu, ka viņi ir iesaistīti. Te nu mēs esam.
Manām acīm pavērās liela telpa, kurā atradās daudz un dažādi māla podi. Lieli, mazi, gareni, apaļi, bet visi bija savienoti ar, šķiet, salmiem.
-Šis, - Denis norādīja uz dažiem saslēgtiem podiņiem, viena galā dega zila liesmiņa. - Šis ir mans jaunākais sasniegums. Tas ir gaismeklis, kurš darbojas ar purva garaiņiem. Un tas lielais māla bundulis, ko jūs redzat tur tālākajā kaktā, tā ir sirds visa mana mitekļa gaismošanai. Es gan vēl neesmu pabeidzis, vēl mazliet jāpielabo, tad es, ar jūsu garīgo atbalstu, ķeršos pie iekārtas izveides, kas ienesīs gaismu visās mājās tuvākajā apkaimē, un tad...
-Deni, uzklausiet mani, es saprotu jūsu pūles un tās pilnībā atbalstu, bet vai jūs nevēlaties nākt man līdzi? Ar savām iekārtām un saviem atklājumiem jūs varētu iekarot ļaužu sirdis, jūs vairs neuzskatītu par jukušu, jūs...
- Nē! - viņš mani pārtrauca pusvārdā, - Man nav laika tādiem sīkumiem. Ejiet nu! Man ir savi darbi šeit, jums ir savi darbi tur. Es ceru, ka jūs veiksmīgi izpaudīsiet kerriniem to, ko šodien esmu jums atklājis. Mans mūžs iet uz galu, bet vēl nav pabeigti vsi darbi. Un ziniet, netiks arī. Vienmēr var kaut ko vairāk.
Es izgāju no Deņa mājas, nogāju desmit soļus un ar drausmīgu dārdu tiku nogāzts gar zemi. Kad atskatījos, Deņa mājas vairs nebija, tur rēgojās liesmu mutulis. Pēc dažām dienām viņa apsvilušās miesas tika guldītas zemē, virs tām plāksne ar vārdiem "Vienmēr var kaut ko vairāk".
Es arī varu ko vairāk! |
|
|