| |
[Dec. 18th, 2025|02:07 pm] |
Tik Tok stāsta, ka lai tiktu pāri šķiršanās sāpēm ir jāveido jauni neironu ceļi smadzenēs dopamīna iegūšanai, un tas prasa laiku un apzinātu rīcību.
Nekas nenotiks uzreiz. Nekas nenotiks, ja simtiem reižu sūdzēšos draudzenēm par to kā un kas notika.
Ir grūti jūst, ka esmu pilnīgi citās vibrācijās, kuras noteikti nav - ziemassvētku prieks, bērnu dziesmiņas, krustmeitiņas video zvans - mīļas sarunas ar 4gadnieku. Esmu tur, redzu, bet neesmu tur, esmu citur. Un tā disonanse ir dīvaina, un emocionāli grūti panesama.
Vienatnē jūtos vis labāk, jo tad neviens nespiež darīt vairāk kā spēju.
Vakar biju LMA tirdziņā. Arī nevaru teikt, ka izjutu pilnīgu klātesamību. Taču forši paskatīties mākslu. Nosecināju, ka gleznot var un vajag pilnīgi visu, kas ir apkārt. Interesanti ir tas, kādā stilā kaut ko atainot. Reālismā, pilnīgā mistikā, pop art, kubismā, modernismā un vēl daudz tos stilu, kuriem nezinu nosaukumus, un kuri noteikti arī vēl nav nosaukti, jo katram māksliniekam savs stils, kas apvieno viņam tuvus elementus no pieredzes, zināšanām un savas iekšējās izjūtas. Tas ir skaisti, to ieraudzīt studentu darbos, kad tie izstādīti vienā lielā haosā.
Varbūt viens mazītiņš jaunais neironu ceļš izveidojās. :) |
|
|
| kāpēc nekam ko daru nav nozīmes |
[Dec. 18th, 2025|02:55 pm] |
Kāpēc man ir milzīgas grūtības izvirzīt mērķus un kaut ko dzīvē sasniegt, vai turpināt iesāktās lietas, būt mērķtiecīgai.
0. External validation kā must have, lai vispār kaut ko vēlētos darīt.
1. Lielāko daļu laika mana nervu sistēma ierasti atrodas izdzīvošanas režīmā, un tas rada lielas problēmas ticēt sev un turēties pie tā, kas man ir svarīgs.
2. Esmu vienmēr otras pusītes meklējumos, esmu tam tērējusi tik daudz laika itkā tas būtu mans otrs darbs, no kura atkarīga mana pastāvēšana.
3. Neesmu spējusi būt pietiekami ilgstošās attiecībās, un nav bijušas tādas, kurās būtu drošības sajūta un miers. Līdz ar to, visa enerģija tiek patērēta nevis savas personības attīstīšanai, bet virzīta uz otru personu, lai iegūtu mieru, tur kur tā nav un nekad nebūs, jo vienmēr izvēlos partnerus, kas man atgādina neparedzamo pieredzi bērnībā.
Nav bijis laika būt sev. Nav bijis pietiekamu mentālo resursu. Jo būt vienai, tas ir kauns - kā saka mana mamma. Un nedod dievas, ka es tagad viena varētu pievērsties pilnīgi un tikai sev, savām vajadzībām, sajūtām, vēlmēm, dzīvei. Bet tas ir jāmācās. Sākšu iet pirmajā klassē. |
|
|