| laimīgā ģimenīte |
[Dec. 5th, 2025|01:54 pm] |
Ikreiz kā es atceros šo attiecību sākumu, man gribas vemt. Tas bija tik nepareizi, ka man pašai sāk rasties problēmas pieņemt sevi kā cilvēku kurš to visu darīja. Cilvēki, kuri izšķiras, un kuriem ir bērni, vienmēr būs sašķelti divās daļās veidojot jaunas attiecības. Tā pat arī es biju ar mieru sašķelt sevi divās daļās lai būtu ar viņu. Viena daļa ir jauna iemīlēšanās, jaunas attiecības un dzīves plāni kopā, bet otra riebums, bailes, nepārliecinātība, ciešanas un bēgšana no situācijas izmisuma dēļ. Attiecības sākās izdzīvošanas režīmā, pretīgi paliek atceroties to kā skatījos viņa bijušās sievas bildes FB ar viņu un bērniem svētkos, kurus vēl nepavadījām kopā, un viņa publiskoja bildes kurās redzama lielā laimgā ģimene. Jau tad bija skaidrs, ka šis ir nepareizi. Es tomēr uzskatu, ka ja pāris šķirās, ir jādala īpašums, ir jādala laiks ar bērniem, kopīgie pasākumi ir jābeidz, un ja to nevar, tad vismaz visai pasaulei nav jārāda, ka esat laimīgā ģimene. Un ja ir jaunas attiecības, šādas bildes ir tik ļoti nevietā! Varbūt vajadzēja izrādīt sašutumu un greizsirdību jau tad, taču es izvēlējos bēgt no savām emocijām. Reāli bēgt, jo Lieldienās ieplānoju ceļojumu ar mammu, lai tikai man nebūtu jāsaskaras ar situāciju, kurā viņš atkal svin kopā ar savu ģimeni, nevis manu. Tā ir necieņa, un es jutos nenovērtēta, un nevērtīga, tieši tāda kāda es esmu savā pārliecībā par sevi - nevērtīga, un man jāpriecājas, ka vispār kāds man pievērš uzmanību, un jāizliekas ka man nesāp, un man ir labi, un ir taču ok, un žēl bērnus, un vispār ļoti žēl, ka izjūk tāda liela ģimene, ka cilvēki šķiras, un es tikai varu darīt visu kas manos spēkos, lai šo situāciju padarītu labāku nevis vēl sliktāku. Tādu pozīciju es tiecos ieņemt, un centos aizmirst ko vajag man, ko vēlos es, jo neesmu jau neko pelnījusi, gribu būt iederīga, laba, noderīga. Un tagad, pēc 2 gadiem, (pārāk ilgi) tas ir uzsprādzis un attiecības ir beigušās. Šodien pamanīju ka viņš izdzēsis mūsu bildes no soc tīkliem. Izdarīju arī es to pašu, bet dažas tomēr atstāju, kaut kā pārāk mīļas man tās vēl šķiet, kaut arī esmu nodevusi sevi šajās attiecībās, nereāli sevi sāpinājusi, un pie reizes arī viņu. Kārtējā manis ievārītā putra, jo neuzskatu sevi par vērtīgu, un pieļauju visu kas liek justies slikti, jo tā taču vajag. - Viens aspekts gan ir pieminēšanas vērts sasitībā ar šo attiecību izjukšanu - es jūtos izglābusies!!! |
|
|