| |
[May. 19th, 2026|02:20 pm] |
Pagājis gandrīz pus gads pēc šķiršanās. Es apzinos, ka neesmu gatavas jaunām attiecībām, jo tikai tagad patiešām ir jūtamas sekas, kādas neveselīgas attiecības ilgtermiņā atstāj uz cilvēku. Ja pirmie mēneši ir par to, ka ir daudz emociju, sāpju, jautājumu un dusmu, un vienīgais kas jādara ir jāizdzīvo šis posms pēc iespējas saudzīgāk un sakarīgāk, ir vnk jāturas. Tad tagad, ir posms kurā priekš sevis redzu kas ir bijis kas, un kāds tas ir bijis.
Ar nožēlu jāsaka, ka vēl aiz vien esmu tas cilvēks, kurš uzreiz neatpazīst emocionālu vardarbību vai vienkārši aizvainojošus izteikumus, kuri rezultātā ļoti destabilizē drošības sajūtu attiecībās. Tā kā esmu daudz apsmieta un apsaukāta bērnībā, tad ir iegājies tā, ka man tas tik ļoti sāp, ka nāk kā okeāna vilnis, kurš azines mani dzelmē, un es jūtu ka nav labi, bet sevi aizstāvēt pilnībā es vēl neprotu. Tā vietā es jūtu izmisīgu vēlmi visu sakārtot, lai viss ir atkal labi, lai ko tas man maksātu. Pašcieņu, sevis izjūtu, nervus un ļoti negatīvas pieredzes normalizēšānu.
Neviens mani neaizstāvēs, kā tikai es pati.
Attiecības nevar būt veselīgas, ja man nav robežu, un otrs var teikt ko grib un izturēties kā grib, un es nespēju pateikt NĒ, STOP un PIETIEK! |
|
|
