| |
[May. 1st, 2026|01:25 pm] |
|
Ja ziemā viss bija tik lēni un klusi, un varēja sēdēt ar savām bēdām un sāpēm un vienkārši lēni, lēni virzīties visam cauri, tad tagad...!!! Es teiktu, ka man ir dusmas, izmisums, un tāda maniakāla enerģija. Ķermenis ir saspringts, kā kaķim pirms svarīga lēciena, pirms lēciena kura rezultātā kaut kas tiks saplosīts. Diezgan neveselīgi. Parasti pēc lielām attiecību krīzēm seko periods, kad es gribu aizbēgt no sevis, no atmiņām kuras mani nelaiž vaļā, no visa, kaut kur skriet, darīt muļķības. Zinu, jo esmu tur bijusi arī agrāk. Bet šoreiz atšķirība ir tāda ka mana apziņa ir tīra un nesatricināma, es pat nedaudz spēju vērot to kas norisinās kaut kādā manis daļā, un grib darīt muļķības, kādam kaut ko pierādīt, un gala beigās atriebties sev par to, ka man atkal nesanāca. |
|
|
