Vakar auzgāju gulēt viena. Nezinu cikos viņš pārnāca. Darbarūķīs mans.
Mīļcilvēks no rīta uztaisīja kafiju, pamodināja mani ar brokastīm, samīļoja. Tik ļoti jauka sajūta. Kad pastāstīju to kolēģei, kas ir arī man laba draudzene, viņa sarauca uzacis un pajautāja, vai man tas neliekas aizdomīgi?
Laikam ir grūti dzīvot, katru smaidu, glāstu un papildus uzmanību uztverot ar aizdomām.
Es neticu, ka kāds ir sagrēkojies.
Naivums vai pamatota uzticēšanās?