Cik vīriešu vēlētos, lai viņus pamet sieviete, izdrāžot līdz nāvei? Uzvilkusi baltu apakšveļu, matu cirtām krītos pār pleciem, ar pudeli šampānieša pieslīdējusi, sīkiem kodieniem un skūpstiem noklājusi augumu, atdodas vai paņem... Tikai uzmanīgam vērotājam to pamanīt, tikai tādam... Glāsti, pieskārieni ar matiem, pirkstu galiem, mēli... klusi, maigi.. Vai varbūt skaļš pliķis ar plaukstu pa stilbu - klusē!
Lai kā tur nebūtu, beigās lēdijai bija jāpieceļas un ar čukstu un skūpstu vai pļauku un šņācienu jāpasaka - Tas bija viss!
Cik vīriešu dzirdētu šos vārdus? No tiem, kas dzirdētu, cik daudz saprastu? Un no tiem, kas saprastu, cik daudz nodomātu - Atgriezīsies. Viņa ir tikai sieviete.Un es taču labi viņu ...
Un sapratusi sava plāna nenormālību, viņa sāka skaļi smieties, sabiedējot papagaili...

Neko nevaru sev padarīt.. Vīrieši, kas man ir tuvi, manī modina mātišķumu. Bērni, kuriem nedrīkst darīt pāri. Kurus jāpalutina, jāsamīļo, un tas smaids, kad no rīta sēžu gultā, dzeru tēju un tu man apķeries ap kāju, ļauj savai siltajai elpai berzēties gar ādu.. Smaids.. Mātišķs smaids.