pozitīvie uzplaiksnījumi

šodien saņēmu negaidītu zvanu. no jāņa - viņš ir viens mans draugs, sapazināmies nometnē, gadus četrus atpakaļ. tā nometne toreiz bija forša. bet ne par to ir runa. man liekās, ka viņš mani sen jau ir aizmirsis, sen nebijām konektējušies. bet viņš piezvana and:
-čau, gust tas tu?
-jā, kas zvana?
-jānis. atceries?
-ā jā
-kur tavs stress?
-kāds stress?
-tu kādreiz biji stresains radījums
-ā. nezinu. esmu vairs neesmu vecais gusts
-ē, vecais, tu esi manījies? bet tas ir labi
-...

saruna bija gara un ļoti forša. izsmējāmies. ļaudis ievēro, ka esmu kā no jauna dzimis. un tas mani priecē.
ar jāni norunājām satikties rīgā, nākamgad. es varēšot pie viņa palikt. viņš minēja, lai ņemu līdz savu noputējušo intrumentu - ģitāru. ek, kur tie laiki, kad to spēlēju, būs jāatsāk. toreiz nometnē tā griezām, tā griezām... jānis teica, ka uzdziedāsim un atcerēsiemies vecos, labos nometnes laikus. nevaru vien sagaidīt. artis arī būšot. tāds mazs nometnes bariņš, vēl tik pietrūktu foršā zuze, nez ko viņa dara?

hei! esmu atpakaļ. jauns un uzlabots. es vairs neesmu vecais gustīnō. esmu jaunais gustīnō. svaigs gurķītis. līdz šim daudz kas manā dzīvē ir izmainījies. esmu kļuvis par pozitīvu, foršu cilvēciņu, es visur saskatu tikai labo. man vairs nav depresija, kā agrāk. man ir mainījušies dzīves uzskati. tie, kas mani pazīst kopš agrāka laika ir pārteigti par mani. un tas man baigi patīk. vēl es esmu mainījies dzīvesvietu - beidzot esmu pilsētas puika. saulains un krāsains pilsētas puika. un es mīlu dzīvi, vīī! patiesībā - varat apsveikt mani. tas IR progress. un vēl - es spēlēju klavieres.