Trilleris 355 sēriju garumā
Current Month
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930
Nov. 24th, 2005 @ 10:38 pm (no subject)
Jāatstāj ir šai pasaulē savas pēdas, kamēr vēl varu tās atstāt. Tad, kad jau vairs nevarēšu, būs par vēlu nožēlot... Nedrīkst gaidīit ne mirkli! Ir savs vārds ar lielākiem vai mazākiem burtiem jāieraksta šīs pasaules vēstures lielajā grāmatā!
Kas to lasīs? Tas jau vairs nav svarīgi! Būtiski ir tas, ka mans vārds būs tai grāmatā un no tās izplēst vai izdzēst to vairs nevarēs.
Kas tā par grāmatu? Droši vien tā personīgās vēstures grāmata kas glabājas pie Pētera.
Kāpēc to man vajag? Nespēju uz tik bezkaunīgu jautājumu atbildēt... Droši vien tāpēc vajag, ka EGO pieprasa! Nāvi pazemībai, lai dzīvo mans pasaules vēstures grāmatā ierakstītais EGO!
Vēstures mirkļi
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Nov. 24th, 2005 @ 10:30 pm (no subject)
Pārdodu zemi Jūrmalā (pie jūras)

Ha, vai kāds nav dzirdējis par to, ka var visai viegli iegūt zemi Jūrmalā. Nē, laikam varēja (skat. DeFacto) iegūt pa lēto. Nu vārdu sakot Tu dodies ar ciema kukulīti (ar lielāku vēlams) uz Jūrmalas domi un saki, ka gribi sev zemi. Un pēc divmēnešiem būs. Tad Tu ņemsi un pārdosi to par sešreiz lielāku summu kādam naivam jaunbagātniekam.
Vienīgais, kas ir vajadzīgs ir nekaunība un neizsīkstošs cinisms, kas mūsu valstī netrūkst. Ir tikai no kāda jāaizņemas. Nē, ne nauda, bet gan nekaunība un cinisms... Labu apetīti draugi!
Vēstures mirkļi
Leave a comment
Permanent Link
Nov. 23rd, 2005 @ 09:39 pm Brauciens uz kapiem
Current Mood: complacent

Kad pēdējo reizi biju mājās Rīgā, mēs ar manu tēvu kādu vakaru vientuļi sēdējām mūsu Rīgas dzīvoklī pie lielā loga. Bija jau vēls un televizoru skatīties negribējās, bet gulēt iet arī ne. Tā mēs abi sākām runāt par nāvi. Bieži jau mēs tā nedarām, jo tēma jau nav pateicīgākā, bet šoreiz tas iesākās tīri spontāni.
Es tēvam uzsitu uz pleca un teicu, ka viņš ir jau tīri vecs un drīz jau jātaisās (mēs tā bieži savā starpā mēdzam melni pajokot). Tēvs atbildēja, ka jā, tas laiks neesot aiz kalniem. Viņš mani cieši piekodināja, lai bērēs nebūtu garu runu un gaudulīgu dziesmu, bet valdītu ieturēta jautrība. Runas pie kapa parasti padarot aizgājēju par to, kas viņš nekad nav bijis. Un tur es savam tēvam piekrītu, vajag iztikt bez runām...
Esmu saņēmis norādījumus kā man rīkoties, ja tā stunda nāks. Bet vienīgi mani pašu sāk tirdīt jautājums, kam lai es dodu instrukcijas par pēdējo gaitu. Jā, protams, varbūt man tas vēl nav tuvs laiks, bet tik un tā jāsāk domāt par dēlu, kam atstāt norādes par savu beigu galu...
Vēstures mirkļi
Leave a comment
Permanent Link
Nov. 23rd, 2005 @ 08:20 pm Esmu no Rīgas
Es esmu no Rīgas, kaut gan man vienmēr ir gribējies būt no laukiem. Tagad sanācis tā, ka atkal nedzīvoju Rīgā un pilsēta, kas kādreiz man bija tik tuvu kā zīdainis savai mātei, man ir kļuvusi tāla. Tālums arī tāds nosacīts, jo kattreiz, kad mana lidmašīnas riteņi pieskaras Rīgas lidostas skrejceļam, es sajūtos it kā nekad, nekur neesmu bijis. Viss asfalts, lai arī jau reizes četras pārmainīts, man atgādina bērnību un atkritumu kastes, kas gan nav mainītas, atgādina man par pirmajiem randiņiem.
Kādreiz es ar domāju, ka es esmu kļuvis atkarīgs no Rīgas. Vienmēr gribu tur atgriezties un vienmēr tur atgriežos. Lai arī cik labi nebūtu citur, es vienmēr esmu kā bumerangs, vienmēr atgriežos savā bāzē.
Vēstures mirkļi
3 comments
Leave a comment
Permanent Link