| Nov. 23rd, 2005 @ 09:39 pm Brauciens uz kapiem |
|---|
Current Mood:  complacent
Kad pēdējo reizi biju mājās Rīgā, mēs ar manu tēvu kādu vakaru vientuļi sēdējām mūsu Rīgas dzīvoklī pie lielā loga. Bija jau vēls un televizoru skatīties negribējās, bet gulēt iet arī ne. Tā mēs abi sākām runāt par nāvi. Bieži jau mēs tā nedarām, jo tēma jau nav pateicīgākā, bet šoreiz tas iesākās tīri spontāni.
Es tēvam uzsitu uz pleca un teicu, ka viņš ir jau tīri vecs un drīz jau jātaisās (mēs tā bieži savā starpā mēdzam melni pajokot). Tēvs atbildēja, ka jā, tas laiks neesot aiz kalniem. Viņš mani cieši piekodināja, lai bērēs nebūtu garu runu un gaudulīgu dziesmu, bet valdītu ieturēta jautrība. Runas pie kapa parasti padarot aizgājēju par to, kas viņš nekad nav bijis. Un tur es savam tēvam piekrītu, vajag iztikt bez runām...
Esmu saņēmis norādījumus kā man rīkoties, ja tā stunda nāks. Bet vienīgi mani pašu sāk tirdīt jautājums, kam lai es dodu instrukcijas par pēdējo gaitu. Jā, protams, varbūt man tas vēl nav tuvs laiks, bet tik un tā jāsāk domāt par dēlu, kam atstāt norādes par savu beigu galu... |
