C'est la vie

Nakts...
Debess plašumā izkaisīja mani..
Patiesām jūtām ejot mūžīgo ceļu,
Neaizsniedzamu ilūziju atmosfērā - dzirdu, kādēļ Zavigzne spīd.
Aizpilda laiku patiesa būtne - Tas esmu es,
Pasaule glabājās miljoniem gadu..
Es neatceros sākumu un nezinu beigas, tāpēc, ka ir viss - tukšums!
Es radīju apskaidrību sevī uz planētas Zeme, kurā sen kvēloja degsme, kur, lai paliktu par gaismu,
Tāpēc, ka TU esi Es.
Neskumsti Zvaigzne..
Es zinu, ka TU esi Es.
Un mūsu mīlestība, kas mīt mūsu plašumu fantastiskajos sapņos, kā vistīrākās jūtas uz Pasaules..
Ne viss ir tukšums..
Puķes uzplaukst debesu sapnī - priekš manis un Tevis.
Putni dzied no rītiem - priekš Tevis un manis,
Jo es zinu, ka TU esi Es,
Mana mīļotā Zvaigzne.



p.s. uztveriet kā vēlieties, manu šo dzejoli (vai katko līdzīgu tam), bet tas tapa brīžos, kad bija tā kā bija ap sirdi..