Mīkstais laiks,
Klāts plašiem rūsas pleķiem,

Ritot atpakaļgaitā, ķer plūsmu,
Ko radījusi diena.

Tikmēr tu man klusi, klusi
Aizmiršanas vārdus ausīs čuksti

Izdomāta augstām nīcībām,
Ir asa zibens šautra
Tās varā sagrābt tik ko citu
Un skart vēl kādu gulošo ķermeni.

Paliek tukšums.
Skaņa sasniedz
Maksimālo kurluma atzīmi.

Smaids atdzisis
Vēlas lūgties izgaišanu,
Neiespējama doma
Urbjas galvā kā draudoša skava

Ticības nav un nebūs.