Pfff... Īsi bija mani prieciņi (gandrīz 2 nedēļas noturējos). Atkal visādi morālie mācas virsū. Un ja nu šoreiz nepāriet? Es pat zinu, kāpēc tie rodas. Jo kārtīgi cēlos no rīta uz pirmo lekciju. Tāds aizpampis, depresīvs prāts. Plusā vēl, ka tas bija seminārs, ko es nezināju (tā jau nekas, bet nebiju bijusi ne uz vienu no tēmas lekcijām- nācās visu izzīst no pirksta un blakussēdētāju darbiem, kuri arī neko nerubīja), aukstums, slapjums, tas, ka manu lietussargu vējš nepārtraukti izvērsa uz otru pusi un mani gandrīz nesa pa gaisu, kamēr tas saplīsa, četri gari braucieni ar tramvajiem, mans mīļākais jogurts izrādījās brāķis, daudz rakstāmi darbiņi, būs kontroldarbi un citi it kā nenozīmīgi sīkumi. Rezultāts tāds pats kā parasti- neviens mani nemīl, kur nu vēl es pati sevi. Un citus arī neapzināti centos iegruzīt.