Pēdējā laikā mani bieži atceras cilvēki no pagātnes. Nezinu, kas viņiem pēkšņi. Laikam beidzot saprata, cik es biju (un esmu) laba. Ha! Un tagad es viņiem rādu pigu. Ir jau nedaudz cilvēcīgi žēl, bet tāda dzīve. Ir man citas lietas.

Man beidzot ir parādījusies liela deva juridiskās domāšanas, par kuru es tā uztraucos, ka man tās nav. Protams, ar lietām es tāpat tiktu (un tiku) galā, bet nebija tās apziņas, ko vajadzēja. Tagad mierīgāks prāts, bet izlietu ūdeni vairs tāpat nesasmelsi. Kā lai saglabā to naudiņas plūsmu, ko valsts par mani maksāja universitātei? Bez tās sajūtas, ka esmu vajadzīga valstij, tālu netikšu.

Un vakar svētku diena bija smuki pavadīta.