''Kāpēc tu esi tik bēdīga? Lūdzu, pasmaidi, un pasaule atkal kļūs gaišāka''- ja man kāds vēlreiz tā pateiks, es nevāji apvainošos. Man ir tiesības beidzot beigt visiem uzlabot garastāvokli ar savu ''tizlo'' smaidu un jaukumu. Es zinu, man pašai patīk to darīt, man patīk kaut nedaudz uzlabot citiem omu. Pat ļoti patīk. Bet es to nevaru vienmēr. Visiem. Jo sanāk tā, ka pašai var nepalikt nekas. Šodiena pamatīgi izveda no rāmjiem. Nu cik var uzkraut vienam nespējīgam cilvēkam darbus? Cilvēkiem varbūt gluži negribas sist (lai gan krīt uz nerviem), bet lietām gan. Izgāzu dusmas uz universitātes smagajām ārdurvīm, mājās gultai (lieki teikt, ka bija sāpīgi :D), tagad nagi niez apskādēt datoru.