Es jau varu viskautko domāt īstenībā...

Bet šoreiz tā pa īstam...

Es ceru, ka vakar bija krīze un tagad viss ies tikai uz augšu. Man ir grūti saprast to, ka man nebūt nav tik slikti, kā šķiet. Lielākajai daļai cilvēku ir daudz, daudz sliktāk. Es nemaz neapzinos, uz ko es esmu spējīga. Es varu diezgan daudz. Ja tikai es to saprastu. Tomēr vēl aizvien jūtos.. šīs sajūtas varētu salīdzināt ar spontāno abortu. Nezinu, pašlaik man nebūtu bail braukt ātri ar mašīnu un skriet pāri ielai, kad to nedrīkst. Kaut kāda vienaldzība pret sevi.

 Bet tās ir sliktas domas, kuras es ieslēdzu sevī aiz astoņām atslēgām. Varbūt nav īsti pareizi tā darīt, vajag izsāpēt sāpi, bet, tā kā es nevēlos nokļūt trakonamā tik ātri, vēl man dzīvē ir šis tas jāpaveic, tad nu es nēsāšu to sevī.

Kas to būtu domājis, ka man vēl kādreiz dzīvē izdosies šitā nofrustrēties. Nekad vairs tā negribu. Nekad, nekad, nekad!!! Es ar savu labo sirdi neesmu to pelnījusi.