|
|
|
September 27th, 2007
10:48 pm - 9 mēneši
Drīz es jau pavisam aizmirsīšu, kā tas viss bija un notika, tapēc ir vēlme kaut ko no atmiņām piefiksēt. To uzzināju tik ātri, cik vien tas iespējams. Pirmās pāris nedēļas neizcēlās ne ar ko īpašu, ja neņem vērā to, ka uzreiz pie uzzināšanas tika atmesta pīpēšana, dzeršana un daudzi citi kaitīgi ieradumi. Dažreiz sāpēja vēders un reiba galva. Pēc tam, jau janvārī sākās prātam neaptverama toksikoze (vemstīšanās) vairāk kā divu mēnešu garumā no celšanās līdz gulēt iešanai. Glābiņa nebija, vienīgi miegs. Man likās, ka nekad mūžā vairs nevarēšu paskatīties uz ēdienu. Gandrīz neko arī neēdu, principā vienīgais, ko varēju dabūt iekšā bija vārīti makaroni bez garšvielām un rīsi, jo bezgaršīgi un neož. Ik pa brīdim uznāca visai neordināras vēlmes, bet tās tikpat ātri arī beidzās ar nepārvaramu riebumu. Līdz ar visu to bija šausmīgs bezspēks. Atceros, ka grūtības sagādāja pat telefona taustiņu spiešana. Dēļ visa tā nācās kādu laiku pagulēt pie sistēmām. Cik atceros, tas pat visu padarīja vēl ļaunāku. Ar mašīnu bija ļoti grūti pabraukt, bieži vien braukšanas laikā vajadzēja apstāties un vemt. Beigās iemācījos to darīt arī braucot :D No maisiņa nešķīros. Publiskas padarīšanas bija apgrūtinošas, jo nevarēja zināt, kurā brīdī atkal nāksies laist pār lūpu. Lekcijās sēdēju pēc iespējas tuvāk durvīm, eksāmenos trīcēju pie visām miesām, ka tik nesanāk šmucīgi. Vistrakāk bija vakaros, kad visa pasaule griezās. Bezpalīdzīgi gulēju un centos nedomāt par garšām un smakām. Pēc diviem ar pus mēnešiem tas pārgāja un vienīgā smaka, pret kuru saglabājās riebums visu grūtniecības laiku bija pankūku smaka :) KAd tas viss beidzās, kļuva it ka vieglāk. Protams, saglabājās bezspēks un miegainība. Pamazām izaugu no visam biksēm. Vēders sāka parādīties 5.mēnesī. Toreiz vēl likās, ka vairs jau nav tik ilgi un gan jau liels neizaugs. Mānīgi. Bet tas laikam bija labakais/ērtākais posms taja visā. Diezgan ātri parādījās elpas trūkuma sindroms, sajūta, ka spiez uz plaušām un nevar ieelpot pilnu elpu. Tas apgrūtināja to pašu nelaimīgo brauksanu ar mašīnu un nebija viegli sēdēt un gulēt. Stāvēt arī nebija forši, jo reiba. Tas viss palielinājās līdz ar vederu. Bēbja kustības vederā jau esmu piemirsusi. Sākumā tā bija tā kā kutināšana, kas ir pavisam aizmirsusies, beigās jau konkrēti spērieni un grozīšanās līdz pat sāpēm un sajūtām, ka lauztaas ribas. Bija hroniska nevēlēšanās vispār kaut ko darīt, jo īpaši pārvietoties. Pret stresu piemetās alerģija, bet tas vienalga bija visu laiku. Jokaini, bet tagad šķiet, ka pēdējos 2 mēnešos es jutos visharmoniskāk, kā tāda tusnīte, lai gan arī nebija viegli. Asinsspiediens visu laiku bija zems un, esot kājas, nāca ģībiens. Beigās varēju aizmigt jebkurā diennakts laikā jebkurā vitā. Hmm, nu to varēju visu laiku, tikai agrāk, kad bija jāstradā, nebija tādu iespēju. Par emocionālo, tas jau ir skaidrs, ka kaut kas kārtībā nebij :D Bet kas, to pat nevar pateikt! Lūk apmēram tā es pavadīju skaistos 9 mēnešus, bet es laikam tiešam neesmu radīta grūtniecībai, un man tas bija pagaidām grūtākais periods, kas man daudz ir iemācījis. Tagad, atskatoties, viss vairs neliekas tik traki, kā tas patiesībā bija. Pēc laika pieļaujams, ka vairs nemaz neliksies - nekas mūžā vairs! Jo kaut kāda pagaidām man vēl nesaprotama burvība tajā visā bija.
|
|
|