12:06 am
Pēdējais akadēmisko mocību vakars, vismaz šajā gadā jau noteikti (es tiešām uz to ceru). Lai arī neesmu bijusi nekāda bitīte - čaklīte un ne tuvu ap to visu neesmu darbojusies katru brīvu dienu, vakaru un brīdi, taču stundas salasītos daudz jo daudz, ja saskaitītu, cik ilgi esmu nīkusi neērtajā krēsla pie atvērta darba un cenšoties noķert aiz astes to netveramo mūzu. Nemaz nerunāsim par netīrās sirdsapziņas sajūtu nu jau kādu pusotru mēnesi katru dienu, kad, lai arī kur es izietu ārpus datora, man vienmēr liekas, ka es daru ko sliktu un neatļautu. Kāds tas darbs ir tāds ir, bet rīt es viņu nodošu un vai tiešām beidzot atkal varēs kā cilvēks palasīt avīzes, paskatīties ziņas vai kaut vai "Kas notiek Latvijā?", aiziet pie manikīra, vai vienkārši zvilnēt gultā. Tagad, kad es paklusām kaut ko bišķīt daru, es jūtos kā noziedzinieks pret sevi, ģimeni utt.
Patiesībā pēdejās 3 dienas prātiņš jau galīgi iet ciet, nekad vēl tā neesmu jutusies, ka smadzenes atsakās uzņemt jaunu informāciju un no esošās atklāt kaut ko jaunu. Man vajadzēs rehabilitaciju!!!
Pārejas emocijas nedaudz atkāpušās, bet mīlīgs raudiens šovakar sanāca par to, ka kastaņkokam, ko sētā iestādīju, kad biju pavisam mazs bērns, šopavasar ir izplaucis pirmais zieds un tāds ir tikai viens pa visu koku. Pati nemūžam līdz tam neaizdomātos, bet mamma teica, ka tas ir zīmīgi un noteikti saistīts ar mazo brīnumaino meitenīti :))))
Diemžēl, kā šodien uzzināju, tad viņai nākas nedaudz ciest no mana dzīvesveida. Tagad vismaz būs laiks pievērsties kam veselīgākam. Vēl joprojām laikam neapjēdzu to atbildību, ka viss, ko es apēdu, neapēdu, pārciešu utt. taču atsaucas uz kādu pavisam nevainīgu un pagaidām visai nevarīgu būtni.
|