|
|
|
June 20th, 2006
08:03 pm
Es gribēju pastāstīt par vieglo attieksmi. Man tas ir eksistenciāli svarīgi - ne par ko neuztraukties un ļaut visam ritēt savu gaitu. Tiklīdz es saspringstu, tā sistēmā notiek kaut kāds īssavienojums un nekas vairs nesanāk. Tā, piemēram, prakses atskaiti, ko es jau "muļļāju" kādu mēnesi, ik pa laikam arī te iečīkstoties par nepieciešamību šajā sakarā ko darīt. Reāli tas notika tā, ka pa visu šo laiku nekas arī netapa, jo es sevi attaisnoju ar domu, ka tas jau nebūt nav pats svarīgākais. Svarīgāk ir amzierēties apkārt. Šodien man bija mazs stimuliņš un, šeku reku, pilnīgi negaidot, atskaite tapa maksimums divu stundu laikā, pie tam vēl paralēli strādājot un jautrojoties. Šī arī bija pēdējā diena, kad vispār kaut ko vēl varēja darīt, jo atbildīgās personas rokā bija dabūjamas pēdējoreiz.
Attiecīgi arī visas pārējās jomas. Un vissliktāk notiek tad, kad kaut ko ne pārāk iepriecinošu es atzīstu pati sev. Vienkārši nedrīkst ieslīgt nopietnākās pārdomās. Ja tā nedara, tad rezultāts vienmēr ir labāks, kā cerēts! (Vienīgi tāpēc man ir problēmas ar izteikšanos, jo es lietas nesaucu īstajos vārdos).
Current Mood: pašuncitapmierināts
Current Music: Soul central: Strings of life
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |