|
|
|
February 4th, 2006
06:02 pm
Man noteikti jāpastāsta par savu apokaliptisko sapni. Vienā dienā uz pasaules kļuva karsts, tāds dedzinošs karstums, jo no tā uz ādas metās čūlas. Gaiss smirdēja pēc benzīna, naftveidīgs šķidrums spiedās no zemes ārā kā sviedru lāses. Cilvēkiem radās problēmas ar kustību koordināciju, šķiet, ka kaut kas nebija kārtībā ar gravitāciju. Vienā brīdī pazuda saule, bet vienalga bija karsti, tikai tumšs, bet dažas dienas varēja iztikt ar uzkrāto elektrību. Cilvēki nodevās svinībām, lietoja alkoholu, jo ļoti baidījās. Kulminācijas brīdī no debesīm sāka krist un sprāgt zvaigznes, tas izskatījās pēc krāšņa salūta. Kosmoss bija nolēmis pašiznīcināties. Un uz Zemes varēja dzirdēt to troksni, kas radās. Un tad es atceros kā es domāju, kurā brīdī sasprāgs Zeme, ka, pirmkārt, no trokšņa saplīsīs bungādiņas, bet pēc tam ļoti sāpēs, lai arī tikai īsu brīdi.
Ne vidusmēra sapnis, vai ne? Cerams, ka tā nekad nenotiks.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |