Kopš vakardienas atkal esmu brunete un tie cilvēki, kuri nekautrējās to pamanīt, teica, ka ir ļoti smuki.

No rīta uz ielas riktīgi saskatījos un sasmaidījos ar vienu sabiedrībā ļoti pazīstamu un pievilcīgu vīrieti (galvenais, ka gudru), starp citu, aizņemtu.

Mans darbs ir pārāk grūts. Tas taču ir viens no grūtākajiem, kas vispār var būt. Es labprāt gribētu būt kāda laiska sekretāre vai cilvēks, kam darbs vienveidīgāks. Protams, ir interesanti, bet nekad nevar zināt, kas nāks priekšā, katru reizi jāapgūst kaut kas jauns.

Nu bāc, atliek vien pievienotiesnoamii, kā zvērinātai "nejaucību iekš sabiedriskā transporta" nīdējai. Nepietiek ar to, ka arī man bija tā "laime" pabraukāties līdzās tam trakajam, kuru noamii piemin savā iepriekšējajā postā, kurš nepārtraukti knosījās, bāza rokas aiz savām pidžambiksēm un aiztika savu eriģēto locekli. Viss šovakars man sajūtu ziņā ir sabojāts, jo tas jau nenotiktu ar mani, ja viena daune pusaugu meitene tramvajā nesēdētu man tieši priekšā. Esmu lielā šokā, jo nekad tik traku cilvēku savā dzīvē nebiju redzējusi. Viņa visu laiku raustījās, skaļi vaidēja, smējās un dziedāja, vicināja rokas pa gaisu un ar dūrēm sita pa logiem. Viņa bija kopā ar savu vecmāmiņu, kurai bija tāda sejas izteiksme, it kā tādus psihos vadāt sev līdzi būtu ikdienišķa lieta. Kronis visam bija tas, kā meitenei ik pa brīdim uznāca riktīgas panikas lēkmes, tad viņa no visa spēka sita savai vecmāmiņai pa seju. Sēdēt metru attālumā es nespēju un drīz vien pārvietojos labi tālu, bet to klaigāšanu un dauzīšanos tāpat dzirdēju. Briesmīgi. Kad man būs tiesības, sabiedriskais transports mani vairs neredzēs.