Mīļākais laiks, kad domāt par lielajām lietām, ir fēnojot matus. Kas zin, varbūt pieplūstot karstumam, man smadzenes sāk labāk darboties. Secināju, ka es neticu nekādiem neticamiem notikumiem, kas dzīvē var gadīties, jo nekad nekas tāds ar mani nav noticis. Nu.. vaaarbūt ir, bet es to nenovērtēju. Ir gan dzirdēts, ka notiekot. Jau esmu minējusi, ka, manuprāt, pasakas kā tādas būtu jāaizliedz. Ne tikai pasakas, bet arī atsevišķas filmas, grāmatas, seriāli u.c. Tam visam būtu jāiziet garas pārbaudes kontroles procedūras, cik tas ietekmē bērnu psihi. Dīvaini, ka cilvēce vēl nav aizdomājusies, kādu postu tas varbūt nodara. Man derdzas, ka manī ir kaut kādas klišejas par to, kas ir skaisti un laimīgi un, kas nav. Man šķiet, ka visam, ko dod lasīt mazam bērnam jābūt reālistiskam, atsevišķos gadījumos pat traģiskam, lai arī cik tas neizklausītos skarbi, jo tikai tā varētu iemācīties novērtēt to, kas tev pieder. Citādi gribas tiekties pēc kaut kā nesasniedzama. Nezinu, varbūt jūs to visu neesat tā ņēmuši pierē kā es. Neuzskatu arī, ka bērnam būtu jārāda viss, kas notiek reālajā pieaugušo dzīvē, bērnībai tomēr jābūt skaistai, ar drošības sajūtu un sauli sirdī. Bet nedrīkst radīt tos standartus. Man vienmēr pasakas ir likušās neobjektīvas un paštaisnas. Ir jābūt tikai labam, drosmīgam, utt., tad arī visu dabūsi. Filmās un seriālos mani mīļākie varoņi bija sliktie, lai gan pati nekad mūžā apzināti nedarītu otram pāri, jo kaut kāda iekšējā pretestība pret to, ka labajam tiek viss, sliktajam nekā. Un vispār labā tāpat ir tik maz un mazās devās, ka tas nav pelnījis tik daudz slavinājuma vārdu. Lūk, kādas domas, jo mani ideāli, kas galvā, ir skaisti, bet diemžēl nav īstenojami.

P.S. Darba nedēļas mani pamazām izsusina, lai gan lielāko daļu pagājušās, atpūtos. Tas viss jau ir kaut kur iztērēts. Nu jau liekas, ka savu dzīvi dzīvoju vairāk citiem, nekā sev. Nedēļas nogale gan bija diktan jautra. Paldies, Robīt ;)