Sapnī es atgriezos tajā pilī, kur bērnībā pavadīju tik daudz laika, jo mana ome tur strādāja par skolotāju (tur tagad skola). Tas bērnam bija ārkārtīgi interesanti, nešaubos, ka arī tagad tā būtu. Pēdējo reizi tur biju kādos 12 gados. Latvijas pilis jau vispār ir tādas skaistas, nav jau nekas baigi grezns un liels, bet tomēr tādas vēstures dvesmas pilnas. Lūk tas, ka es tur bieži dzīvojos, paliku pa naktīm, man attīstīja iztēli. Kas gan var būt aizraujošāk par lielām zālēm ar kristāla lustrām, čīkstošām kāpnēm, senatnes smaržu, vecām gleznām un fotogrāfijām, tumšu pagrabu ar velvēm, brīnišķīgu parku ar krāšņiem ziediem, veciem kokiem, aizbrukušām pazemes ejām, klasicisma stila kolonnām, kuru kapiteļos (?) ligzdas bija iekārtojušas bezdelīgas, naktīs apkārt laidelējās sikspārņi. Zināju daudzus spoku stāstus, pati arī dzirdēju kā gaitenī čīkst grīda, bet tur neviena nebija. Pilī dzīvoja veca uzraudze, kura stāstīja stāstus par laikiem, kad tu dzīvoja vācu baroni. Man gan no viņas bija nedaudz bail, jo viņa bija ļoti veca, un man likās, ka viņa ir ragana. Viņa man dāvināja vecas pasaku grāmatas, kuras mani aizveda vēl tālākos prāta klejojumos. Visskaistāk tur bija negaisos, tas bija patiesi aizgrābjoši, lai arī baisi. Omei pilī bija istabiņa, bet televizors bija tikai viens un atradās otrā pils galā. Tad mēs vakaros gājām cauri visai pilij, sadedzot visās istabās, zālēs, gaiteņos gaismas, lai man nebūtu bail. Skaisti, vai ne?

Lūk tāpēc, ja man kādreiz palaimēsies būt bagātai dāmai, es iegādāšos sev kādu no Latvijas pilīm.
Current Mood: aizceļojis pagātnē
Current Music: raaaadio swh