Vai tā ir taisnība, ka savas otrās pusītes mēs neapzināti izvēlamies līdzīgas savam pretējā dzimuma vecākam? Vakar mans tētis izmeta vienu frāzi tā, ka es gandrīz aizrijos ar zupas karoti, jo viņš to pateica tieši tādā pašā balsī un intonācijā, kā to darīja viena no manām ''mūža mīlestībām''. (Ehh,noamii , vai atminies, cik daudz mums tādu savulaik bija un kā mēs mīlējām viņas uzskaitīt- tev jo īpaši bija detalizēts reģistrs hehe). Es sajutos tā, it kā viņš būtu atpakaļ. Bet šī "mūža mīlestība'', par kuru es tagad runāju, nebija nekāda bērnības dienu, bet gan diezgan nesena un, manuprāt, nopietna (vismaz no manas puses, bet tas nu tā). Man viņš likās pieņemams visās jomās. Nu lūk. Vakardienas gadījums man lika pārdomāt, vai tikai kaut kur, nevaru pateikt, kur, viņš nebija līdzīgs manam tētim. Nevarētu teikt, ka es tāpēc vakar biju priecīga, nē, tas man drīzāk lika saprast, cik ļoti man kaut kas pietkrūkst, kaut kas, ko es esmu jau aizmirsusi. Bet tā ir līriska atkāpe no tēmas. Ļoti daudzi pāri ir savstarpēji vizuāli, un ne tikai, līdzīgi, kas arī apstiprina šo pieņēmumu.

Vai ne, ka pavasarīgie hormoni jau sāk dancāt pa galvu?