Kaut kā par to tagad nedzird, vai varbūt es esmu atpalikusi no pasaules, jo ziņas jau vairākas dienas neklausos, bet šobrīd notiek barikāžu 14. gadadienas atceres pasākumi. Vēl arīdzan notiek 1905. gada revolūciju godinošie pasākumi, un, lai gan arī šis notikums mūsu valsts vēsturē ir ļoti savrīgs, šoreiz es runāšu par 1991. gada notikumiem, jeb samtaino (dziesmoto) revolūciju, kā to dēvē, jo to es atceros. Pie tam, diezgan labi, lai gan man tad bija tikai 4 gadiņi.

Man patīk sevi dēvēt par brīvības bērnu, tā īstenībā sevi var dēvēt visi, kas dzimuši 1986. gadā, kad sākās cīņa par neatkarības atjaunošanu. Tas bija neatkārtojams laiks, es zinu, ka tieši dēļ tā es tagad esmu tieši tāda, kāda esmu. Bērns, attīstoties, iespaidojas no visa apkārtējā. Tieši tamdēļ es esmu tik emocionāla, jo atminos kā 1991. gada janvārī, barikāžu laikā, kad Vecrīgu gribēja ieņemt omonieši (melnās beretes), pa televizoru rādīja tiešraidi no Bastejkalna, kur nošāva cilvēkus. Es toreiz paniski mājās raudāju, man likās, ka atbrauks tanki un mūs visus nošaus. Pēc šiem notikumiem mamma mani veda pie psihiatra, jo man sākās dažādas fobijas- es ik pēc 5 minūtēm mazgāju rokas, muti un visus ēdienus, jo man likās, ka tur ir pilns ar mikrobiem un es nomiršu. Bija bailes no nāves.

Atceros arī 1990. gada 4. jūliju, kad LPSR Augstākā Padome nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kā vecāki sēdēja pie radio un skaitīja balsis "par".. Pēc tam vakarā ar draugiem tika svinēts. Ļoti skaists iemesls svinībām.

Mani veda līdzi uz visiem mītiņiem, akcijām un koncertiem, kur vien varēja. Tādēļ mana bērnība saistās ar lielu pūli. Toreiz viss bija savādāk, cilvēki bija tik vienoti, varēja aprunāties ar jebkuru pretīmnācēju. Mans tētis to visu fotografēja, tāpēc man ir daudz bilžu no tiem laikiem, ir ļoti aizraujoši apskatīties, tikai acīs riešas asaras par to, cik tas bija pacilājoši, ka tā vairs nebūs nekad. Tā laika mūzika izsauc īpašas atmiņas, vismaz tās neizdzēsīs neviens.

Atgriežoties pie barikāžu dienām, gribētos atgādināt, ka tas bija fanātiskas pārliecības laiks. Atceros kā ar mammu gaidījām, kad tētis atbrauks mājās un ļoti uztraucāmies. Visi toreiz uztraucās par saviem tuvajiem. Tajā pašā laikā bija pārliecība, ka tā ir jādara, jo jāglābj Māte Latvija, jāizcīna brīvība- tas bija svarīgāks par visu citu.

Neiedomājami skaisti..