Kad saulē tavi mati vairs nebalo,
Zils lietus ēnas ceļmalā aizskalo.
Jau rudens, tumsā atpakaļ neskaties,
Par vēlu šajā ballē mums atgriezties.
Tur kalnā kaut mēs spētu vēl uzrāpties,
Viens otrā tā kā mākonī noslēpties.

Nemanot mēness bērni dziest,
Nemanot nosirmo laiks,
Nemanot skumjas norimsies,
Nemanot.