Divas darīšanas ar apdrošinātājiem dažu dienu laikā. Vienu reizi bumera pakaļā ienesas cits, otru reizi es vakar beidzot pierādīju savas nejēgas zoss braukšanas līmeni un (ne)māku un to pašu izdarīju ar savu priekšgalu, eleganti to uzsēdinot uz nedaudz paaugstinātas apmales. Ar mašīnu laikam būs jāpārtaruc braukt, jo es jūtu, ka to vairs neprotu un tas nes pārlieku daudz stresa un seku.

Šorīt pie mājas kāds sabrauca manu kaķu princesīti. Viņai puncī jau bij mazie kaķēni un viņai nebija pat viens gadiņš. Un lūk šis mani ir galīgi izsitis no sliedēm, jo vakar, nevarot aizmigt, jau samierinājos ar to melno strīpu, kas pienākusi. Tas ir paranojāls murgs, bet es pat iedomājos, ka kāds speciāli ir sabraucis manu kaķi ar kaķēniem puncī, lai parādītu to, kas notiks ar mani. Šādi murgi ir pārņemti no filmām. 

Man šobrīd laikam pietrūkst tas, ka es varētu būt pirmā no kursa, kas caurkrīt ar bakalaurdarbu. Patiesībā man pietrūkst kāds, kas mani pažēlo, tāpēc jau es tā visapkārt izpaužos kā nabadzīte. Ģimenē es atkal esmu "dzīves bojātāja sev un pārējiem, kas ir izdarījusi baismāko iespējamo kļūdu", cits neviens ar mani vairs negrib runāt. Visi iespējamie nākotnes plāni ir pamatīgi iegruvuši. Esmu palikusi tikai es un Malvīne vēderā, kurai es arī esot sabojājusi dzīvi. Un ja man vēl naktīs nerādītos tik slikti sapņi, sakarā ar viņu :( Man visu laiku nākas domāt par to, ka viņai trūkst skābeklīša :(   

Tik daudz negatīvisma ne pie kā laba nenovedīs. Stulbākais tas, ka es zinu, ka es pavisam nesalūdzīšu.