Man nepatīk internets. Es nemāku to paskaidrot, bet es te jūtos diezgan vientuļa. Kaut kā neliekas reāla šī pasaule. Es esmu vecmodīga šajā ziņā. Mani ne pārāk piesaista visas iespējas, ko te var izmantot. Biežāk, kad kaut ko skatos, paralēli lasu grāmatu, avīzi vai žurnālu. Bet tā jau ir- kad tev kaut ko piebāž deguna galā, tad vairs negribas. Likās, ka varēšu caurām dienām skatīties bildes un video, bet tā nenotiek. Jā, es te jūtos viena. Dzīvē jau arī bieži jūtos vientuļa, tas vairāk saistīts ar iekšējām sajūtām. Daudzi jau tā ir vientuļi.

Dzīve man visu mūžu ir gājusi uz augšu. Ja es kādos 13, 14, pat vairāk gados, zinātu, kāda man tagad būs dzīve, es visticamāk no laimes apčurātos. Savukārt tagad tas liekas it kā gandrīz nekas. Nekas būtisks, lai gan es esmu ļoti centusies, lai man būtu kā tagad. Tas viss tāpēc, ka apkārtējie nepārtraukti dzen iekšā visādus kompleksus, gadās, ka kāds izturas slikti pret mani, un to man ir grūti pārdzīvot, jo es to neesmu pelnījusi.