vaajiibas
vienu dienu gribi kafijai lai klaat ciankaalijs, jau otro priecaajies par dziives ikdieniibu, kas ieprieksheejaa vakaraa uzdzina skumjas un asaru veetru. pat buutiibaa taas nebija skumjas, tikai klusumaa, nevienam neredzot izraudaaties un izlaadeeties. lai arii cik stipra vai vaaja, man vajag shaadus briizhus. bet shodien peec attiiriishnaas juutos briiva kaa peedeejaa lapa kraasainajaa rudenii. pat kljuustu poeetiska. pazuud zobgaliiba un saspringums. pazuud laiks telpa, tikai es smiekli un nenoziimiigas sarunas apvienojumaa ar flirtu. ja viirieshi nespeej attureeties sievieshu miesas kaardinaajumam, tad laikam sievietes nemaak neflirteet. cilveeks ir pilns vaajiibaam, un tieshi tas vinju dara cilveeciigu.
Mees esam neizleemiigi - tad mums patiik dziive, tad nee...
Mees juutamies vientulji...
... paklajuti...
... briivi...
... nospiesti...
kaa ne, ja ir tik gruuti baudiit to, ko dziive mums dod? ja ir tik gruuti sanjemt miilestiibu, simpaatijas, laimi, komplimentus...