|
[14 Jan 2006|09:22am] |
Cik tomēr neliels (liels), bet šoks var būt ķermenim, ja veselu nedēļu vakaros ej gulēt ap kādiem vidēji diviem trijiem naktī un celies kaut kur ap bez desmit desmitiem, vienpadsmitiem un pēkšņi vienu dienu ir jāceļas bez piecpadsmit piecos no rīta un aizgājis iepriekšējā vakarā esi pēc plkst. vieniem naktī, jo neesi varējis aizmigt, jo ir šaudījušās pa galvu dažādas domas. Tādās reizēs sirds sāk straujāk sisties. Trakums.
Vakar eksāmenā Lokālajos datortīklos - 8. Par tik augstu rezultātu nebiju pat iedomājusies, ka varētu dabūt. Tātad esmu mazliet priecīga un tai pat laikā pārsteigta, bet tikai mazliet mazliet.
Uzrakstīto prakses atskaites darbu = bilžu grāmatu - pieņēma. Nebūs jāpārraksta, jo es tur tik un tā neko daudz nevarētu papildināt. Tagad tikai vēl palika pielikt pēdējo punktu un ceturtdien kārtīgi aizstāvēt. Vismaz uz sekmīga rezultāta.
Piektdiena trīspadsmitais - nav pilnīgi un galīgi nekāda melnā piektdiena, a varbūt tāpēc, ka man šis salikums vispār jau ļoti tīk un tāpēc uz mani tas nekā ļauni neiedarbojās. Patiesībā, tieši otrādi, visai labvēlīgi.
Vēl vienas darba pārrunas būs pirmdien.
Lai arī tagad viss ir daudz maz kārtībā, tomēr tā patiesībā nav, jo kamēr es atkal nejutīšoes iekšēji nosvērta un neuztraukusies, tikmēr nekas nebūs kārtībā, lai arī cik labi ap mani lietas grozītos.
Tāpēc līdz pirmdienai centīšos uzrakstīt izskaidrojošu, izsmeļošu, bezpārpratumu vēstuli. Ceram šoreiz vēstule nonāks līdz adresātam.
Ļoti ceru, ka viss ir kārtībā un neko neesmu izdarījusi šķērsām nepareizi. Kā mēdzu lielākoties darīt. :(
|
|