| [ |
mood |
| |
 sad |
] |
Reizēm tik ļoti vēlos būt kas īpašs, nevis vienkārši kursa vecākais, paziņa, kādam draugs vai cilvēks, kuram var palūgt izpalīdzēt kādā lietā. Brīžiem ir sajūta, ka esmu pilnīgi viena, nevienam nevajadzīga, vienkārš kārtējais cilvēks. Tāda sajūta it kā es neprastu saprasties ar cilvēkiem, jo vienmēr, kad cenšos ar kādu sadraudzēties es drīzāk viņu atgrūžu. Dažreiz šķiet ka neprotu dzīvot. Dažreiz piefiksēju sevi domājam par to, ka neko neprot, ka man nekas nekad nesanāk. Gandrīz katreiz kad kādam palūdzu lai izpalīdz es saņemu vai nu atteikumu, atrunu vai arī negribošu "nu labi". Tajās reizēs man ir sajūta it kā es prasītu neiespējamo, it kā apgrūtinātu cilvēku. Tāpēc arvien biežāk man ir bail palūgt lai izpalīdz vai izlīdz kādā lietā, jo negribas dzirdēt kārtējo atrunu, aizbildināšanos vai vēl ko citu. Bieži vien ir tā, ka draugs cilvēkam es esmu tikai tad, kad no manīm kaut ko baigi svarīgo vajag. Es ienīstu to ka man nav tāda cilvēka pie kura es varētu griezties kaut vai divos naktī, kurš mani cieši, cieši apskautu un ļautu palikt tik ilgi cik vēlos, cilvēka, kas pieņemtu man tādu kāda es esmu .....
|