|
14. Okt 2004|09:08 |
… Но иногда едешь в поезде,
Пьёшь „Chateau Lafite” из горла,
И вдруг понимаешь - то, что ждёт тебя завтра,
Это то, от чего ты бежал вчера….
Piefiksēju, ka tāds miers un bezvējš manā ikdienas rosībā sen nav bijis. Viss salikts pa plauktiņiem, vienkāršs, saprotams, prognozējams un apnicīgs. Ar apskaužamu precizitāti dienu no dienas atkārtojas viens un tas pats: modinātājs – TV - kafija – autobuss – darbs – sapulce/sēde/ konference – autobuss – veikals – gulta – TV. Pašpietiekama eksistence. Lai cik dīvaini nebūtu, man tas pat varētu sākt patikt, ja vien katrs rīts nesāktos ar apņemšanos: „Šodien gan pārmaiņas pēc vajadzētu…..”. Nu ja, ka vajadzētu....jo dīvainā kārtā rutīna ir skārusi tikai „apvalciņu”, bet domas, emocijas, izjūtas jau sen eksistē paralēli citā realitātē. Varbūt tāds ir ziemas miegs? Guļ lāča vai eža rumpītis nekustīgi, bet prātiņā tikmēr vētraina darbība? |
|