Šodien aiznesu salabot sirsniņu(kuloniņu pie ķēdītes). To man bija uzdaavinaajis mans draugs. Dienu, pirms mēs izšķirāmies, tā pārlūza uz pusēm. Sirsniņa vienkārši ņēma un sadalījās divās daļās. 16. Oktobrī jāiet pakaļ salabotajam kuloniņam. Hā. Tā naivā cerība, ka salabojot sudraba sirsniņu es varēšu salabot to, kas ir pagājis... Ai, muļķe es... Kāpēc'tā cerība mani neatstāj. Kāpēc sirds saka, ka viss vēl nav galā, lai gan prāts grib teikt ko citu..
Ārā līst lietus ir rudens un es atkal viena sēžu savā istabā. 16. oktobrī došos pēc salabotā kuloniņa.Lai gan tā būs tikai piemiņa, bet vismaz vesela.