..

Dīvainīgi... es saņēmu sms ar ne pārāk svarīgu tekstu... bet es iedomājos, ka tas ir no kāda ļoti svarīga cilvēka... Pirmajā mirklī nezināju, jo nummurs bija nepazīstams un šā īpašā cilvēka nr. es arī biju izdzēsusi no telefona, jo uzskatīju, ka tad vismaz es tik bieži neiedomāšos par viņu un nebūs vēlme aizsūtīt sms... Bet kas bija tas, kas man tagad lika iedomāties... brrr... es pat nezinu... Bet kad salīdzināju nr. ar blociņā esošo, sapratu, ka esmu smagi kļūdījusies... Bet kas tad ir tas, kas man raksta... Uzzminēt nebija grūti... bet runāt ar viņu negribējās... prātā un sirdī šobrīd maisījās tikai viens... [pateicu patiesību... un damd... varbūt tomēr nevajadzēja... bett... labāk patiesība, nekā kārtējie meli... viņš vnk pateica, ka tad viņš mani netraucēs... auč... man iedūrās sirdī, es sajutos makten vainīga un sajutos tā it kā būtu aizvainojusi šo cilvēku... brr... es tā negribēju...]
Pēc mirkļa atminējos, ka kāds nāks šodien pie manis uz darbu, jo jau vakar gribēja braukt pie manis, tikai lai parunātos... aizsūtīju viņam sms, ka nebūšu... un saņēmu atbildi, kas gan reizē lika atplaukt smaidā, gan kas savā ziņā lika raudāt... Bet es smaidu... Jo ja jāiz'velas starp asarām un smaidu, es izvēlos smaidīt...

Garastāvoklis: dīvainīgs