Vai horaskopam ir liela nozīme?

Tavs tipiskums ir acīm redzams... Mums kopā ir jautri un forši, līdz kādam momentam, kad es sāku apjaust, kas patiesībā notiek... Ir tāda sajūta, ka tas it kā būtu Tavs mērķis, kaut patiesībā zinu, ka Tu vnk esi tāda, kāda esi... brrr... man visu laiku likās, ka mani tas nesatrauc, bet tā sajūta, ka jūties tā it kā visu laiku atrastos otrajā plānā ir savā ziņā neciešama... un kad Tu patiešām ieķeries kādā cilvēkā un Tev viņu noceļ no acu priekšas cilvēks, ar kuru Tu pavadi visu laiku [arī tāpēc lai šis cilvēks nebūtu viens, ņem viņu visur sev blakus, zinot to, kā cilvēka sirsniņa plīst...] bet Tevi tā čakarē... brrr... Stulba sajūta!!! Un stulbas situācijas!!!



Bet nu draugi paliek draugi, un jāpieņem viņi tādi, kādi ir!!! :) Neko darīt... Labi, ka man vismaz ir ciba, kam varu izstāstīt visu nebaidoties par to, ka kāds uz manīm apvainosies, jo te ir tikai retais... ;)