Es esmu kā nekam nevajadzīgs tauriņš, kas tik tiešām dzīvo, kas lido un nekur neapstājas, bet te pēkšņi, priekšā parādās stikla siena un es ar milzīgu sitienu ielidoju tajā, ta kā tāda lupata izlīmējos pa visu sienu - bezspēcīgi. Bet es tomēr ceļos un turpinu lidojumu tālāk, līdz kāds mani noķer rokās, apskata, apjūsmo, un kā nekam nevajadzīgu lietu aizmet prom. Es lidoju tālāk, bet saprotu, ka esmu nekam nevajadzīgs stulbs taurenis, es nolaižos uz kāda koka zara, un vnk pieveru acis, nobirdinot pāris asaru pērles, ar cerību, ka nekad tās vairs neatvēršu, un brīdī, kad veru acis vaļā, lai atkal turpinātu savu iesākto ceļu, ķirzaka nemaz nekautrējoties aprij, ieskaujot mani savās skavās, ķirzaka, kas jau labu brīdi bija mani vērojusi ar savu kāro aci. Viņa mani norija kā tādu ikdienišķu uzkodu... Tātad es neesmu nekam nevajadzīgs tauriņš, es esmu vnk uzkoda!!!