Paties smaids pavīd manā sejā... Atceroties aizmirsto, paveroties pagātnē... Uz bildēm, kas it kā noglabātas kkur dziļi dziļi, bet patiesībā te pat vien... Mana sirds uz brīdi ir laimīga... Laimīga šajā īsajā, bet patiesajā momontā...

patiesībā... tam jau no sākta gala nebija sakara ar Tevi... Bāc, es pat nepamanīju, kā tas sakļāvās ar Tevi... Un jo vairāk Tu teici, jo vairāk tas kļuva par Tavu... doh... un kapēc?!!! Damd... tā nevajadzēja...