šie domu graudi man piecepīja...
Citāts no A. Kamī grāmatas ,,Svešinieks. Mēris.”//U. Tīrons. Jūra. Pēcvārds. – R., Zvaigzne, 1989, 285. – 288.lpp.
,,Ja ir pareizi, ka ir tikai ,,zaudētā paradīze”, tad es zinu, kā nosaukt to maigumu, kaut ko ārpus cilvēcisku, kas mani šodien pārpilda. Izceļotājs atgriežas dzimtenē. Un es - es atceros. Ironija, pašnocietināšanās - viss ir noklusis, un es esmu atgriezies. Es negribu kavēties izbijušajā laimē. Viss ir daudz vienkāršāk un daudz vieglāk. Jo no šīm stundām, kurām esmu ļāvis celties augšup no aizmirstības dziļumiem, man ir saglabājies nesavainots tēls par kādu tīru izjūtu, par kādu bezgalībā gaistošu mirkli. Tā ir vienīgā patiesība, kas man pieder, un es to vienmēr esmu apzinājies par vēlu. Mēs mīlam līniju vienreizīgumu, koka iekļautību ainavā. Un, lai varētu visu šo mīlestību pārdzīvot vēlreiz, mums ir svarīga tikai detaļa, un ar to pietiek: ilgi nevērtas istabas smarža, kāda soļa īpašā skaņa uz ielas. Nekas cits nav ar mani. Un, kad toreiz es mīlošs atdevu pats sevi, es biju beidzot es pats, jo tikai mīlestība spēj mums dāvāt pašiem sevi.”
Citāts no A. Kamī grāmatas ,,Svešinieks. Mēris.”//U. Tīrons. Jūra. Pēcvārds. – R., Zvaigzne, 1989, 289. – 294.lpp.
,,Mītā par Sīsifu” Kamī raksta: ,,Cilvēks ir cilvēks, galvenokārt pateicoties tam, par ko viņš klusē, nevis tam, par ko viņš runā.”
