Atmiņas, savā ziņā aizgājušas, savā ziņā aizmirstas,
Tev pietrūkst tā senā mirkļa,
Bet nepietrūkst to izdzīvoto sāpju
Ir grūti pateikt to, kas pievelk,
Jo tas ir viss, kas viņam ir...
Viņam nevajag neko darīt, viņam nevajag neko teikt
Viņš ir un paliek perfekts...
Es nespēju pretoties ideālam,
Lai cik ļoti man būtu ļoti bail
Un negribētos atkal ciest,
Bet es nespēju aiziet neatskatoties
Es nespēju palikt klusējot
Es vnk dievinu...
Viss vecais, kas sirdī mita
Ko izmest vēlējos es reiz,
Un bij reiz mirkļa cerība, ka viss ir aizmirsts,
Bet nu...
Tos brīžus, tos mirkļus, tās sajūtas...
Man aizmirst nebūs lemts nekad...



[6.11.2006]