Es laikam tiešām esmu izmisumā...

Kāpēc, tad kad man neviena nav... tad arī neviens neparādīsies... Tad, kad es kādu atrodu, vai atrod mani, tad uzrodas vēl kāds un vēl... Nu bāc... es nespēju pieņemt.... Es nespēju izvēlēties...

Visu vakardienu domāju par savu vismīļāko egoistu... ak dievs... kas notiktu, ja mēs atkal satiktos... viņš grib mani redzēt... bet es negribu atkal iekrist... Jo ieraugot viņu es zinu, ka nesprēšu pretoties kārdinājumam...

šodien sabraucu cilvēciņam, kas man uzdāvināja šudraba rokas sprādzīti... Es jau biju gatava pielikt punktu... Unj tad... izstāstīju viņam, kas un kā... ka es nebūšu tā, kas ies pie viņa, viņam pašam jānāk pretīm... Un viņš teicam, ka to darīs... Bāc... Es teicos ka neko nevaru solīt... bet viņa atbilde bija... man nav vajadziigi solijumi....man esi vajadziiga TU!!!!!! ;(

Unj tas jaukums... piektdien ar viņu braucu uz konci... es visu laiku mēģinu izspiest, lai viņš pasaka, ka grib ar mani būt kopā... bet viņš ir pārāk kautrīgs... un vienīgais, ko viņš varēja pateikt ir : viss jau tā pat ir acīm redzami...

Ak dievs... kuru??? Ko lai es daru??? bāc... Tas man atgādina Edgaru... BEt viņš bija manā vietā un es biju tā viena no trim... damd... pretīgi...