darbs... vairāk jau par vakardienu...

Nju strādāju... un priekšā paveras mājas pagalms... un tāda liela māja... sēžu veros uz to unj domāju... kkur baigi redzēta, baigi pazīstama... hmmm... kam viņa varētu būt... noliecu galvu un turpinu strādāt, pēkšņi atkārtoti paveros un man tieši pie pašas sejas parādās šunelis... brr... kā sabiedēja... skatos, arī tas kkur redzēts... Unj tad no mājas iznāk kāda cilvēciņa mamma un tētis un mazais... hmm... un tad uzreiz bij skaidrs... Cibiņa māja!!! :D pārsmējos līdz nebēdai... unj tad jau uz pēcpusdienas pusi ieraudzīju arī Cibiņu un vēl vienu kkur baigi redzētu puiku... hmm... varbūt šaubos varbūt nē... bet nju kas lai to zin... :D

Pēc lidojuma līdz dzīvoklim... matu žāvēšanas... un lidojuma uz kultūras namu... ierados tieši divas minūtes pirms izrādes sākuma... Pie durvīm stāvēja Lauris un man pat nevajadzēja izvilkt biļetes... :D super!!! Sēžam... smejamies... vnk sadevušies rokās... grr... tik mīļi... un patiesi... brīnišķīgi pavadīts vakars... ābola ēšana... vnk pasakaini...

Tagad... neziņa... ko un kā darīt... ar viņu bija tik apburoši... bet vai man palikt tur... vai atgriezties pie realitātes... vai vnk ļaut ritēt visam savu gaitu... brrr... kā lai izlemj... Par mīļumu, par kura patiesumu neesi pārliecināta, vai par naivumu un patiesumu...

Doop... atkal domāju par egoistisko pārīti... jo īpaši par vienu no viņiem... bāc... kapēc... Unj zin... sāku domāt... kapēc es tā pēkšņi spēju atvērties... un atkal ar puišiem labi satikt... :p ... Tas viss varētu būt tāpēc, ka es beidzot spēju atbrīvoties no egoistiskā puisēna... es beidzot sajutu, ka es viņu beidzot esmu palaidusi vaļā.... Par to vismaz no viena aspekta mani ir jāpateicas kādam Puikam... Paldies Tev... bet tomēr... vēljoprojām viņš no manas galvas neaiziet!!! Egoists tāds... brrr...

Pēcāk... mans mīļais brālītis un viņa draugi... kas var būt labāks par to... dievinu viņus visus... Man pietrūks K2... bet brr... viņam tagad ir meitene, viņam ir dzīvoklis... un tagad viss ir savādāk... kad viņš pirmo reiz aizgāja uz kojām dzīvot... es raudāju ilgi un dikti... es domāju, ka nespēšu bez viņa dzīvot... bet tad es sāku iet pie Sīkā un viss daudz maz nomierinājās... Bet tagad es saprotu, ka viņš man tā pat pietrūks mūžīgi...