jau vakar gribējās uzrakstīt, bet beigās aizgāju skatīties cieto riekstu... Es bez Brūsa Villisa nekur... :P njā...
Es beidzot sapratu, ka ar mani atkal kas nav kārtībā... jo tas jau ir par traku... nepietiek, ar to, ka es jau vienu sev mīļu cilvēciņu pazaudēju, ar savu pretīgo attieksmi, es varu pazaudēt vēl... Es vnk braucu augum neparko... Es nezinu... brr... Man ienāca prātā tikai viena doma, kas varētu būt pa lietu... nju ir tā, ka kkādā momentā es nocietinos... unj man šķiet, ka tas atkal ir tapēc, ka es zaudēju kādu... šoreiz bik savādāk zaudēju... man nesen nomira mana vecmāmiņa, ar kuru es nebiju runājusi jau ļoti ilgu laiku, kaut arī viņa man dzīvo blakus mājā... b''erēs es vispār jutos, kkā dīvaini, nesapratu, kas ar manīm notiek... kkā vēsi... viss likās tik pazīstams, it kā jau es tur iepriekšējajā dienā būtu bijusi, bet bija tā, ka es tur biju gadu iepriekš, jo pirms gada nomira viņas vīrs... njā... sāpīgi... unj man šķiet, ka tas ir tas, kādēļ es sastrīdējos ar MAtaini un arī tas, kādēļ, es tagad cenšos atbrīvoties no visiem saviem draugiem, lai pēc tam man atkal neviens nebūtu jāzaudē... jo zaudēt ir smagāk, nekā pašam būt tam, kas visu izjauc... brr... njezinu... man jātiek tam pāri... bet nav neviena, kas Zaķeni vilktu ārā no bedres... ja neskaita ļauno vilku, kas drīzāk mani apēdīs, nekā izvilks... Takā pasakās... tikai bez laimgām beigām... bez beigām vispār...